Latvijas Republikas Senāts 2026.gada 7.maija pieņemtā lēmumā lietā Nr. 11261009920, SKK‑7/2026 atgādinājis būtisku principu, kas ir nozīmīgs ikvienā lietā, kurā pierādījumu vidū atrodas eksperta atzinums.
Ja tiesa eksperta atzinumā konstatē iespējamās pretrunas, neskaidrības vai šaubas par izdarītajiem secinājumiem, ar to vien nepietiek, lai atzinumu atzītu par neticamu vai nepārliecinošu. Tiesai ir pienākums veikt efektīvu šī pierādījuma pārbaudi, tostarp nepieciešamības gadījumā nopratināt ekspertu un noskaidrot ne tikai secinājumu saturu, bet arī ekspertīzē izmantoto metodi, tās piemērošanas kārtību un tās ietekmi uz gala secinājumiem.
Senāts īpaši uzsvēra, ka eksperta atzinuma ticamības izvērtēšana nav atrauta no izmantotās metodoloģijas izvērtēšanas. Ja tiesa uzskata, ka eksperta secinājumi ir pretrunīgi vai nepietiekami pamatoti, tai vispirms ir jāpārliecinās par to, vai ekspertīzē izmantotā metode ir atbilstoša, kā tā piemērota konkrētajā gadījumā un vai no šīs metodes loģiski izriet eksperta izdarītie secinājumi. Tikai pēc šādas pārbaudes iespējams izdarīt secinājumu par eksperta atzinuma ticamību un pierādījuma spēku.
Senāts norādīja, ka jautājumi par ekspertīzes validitāti, metodoloģiju un tās piemērošanas pareizību ir saistīti ar speciālajām zināšanām. Tādēļ tiesa nevar aizstāt ekspertu un pati interpretēt zinātniskās vai profesionālās metodes būtību. Ja rodas šaubas par ekspertīzē izmantoto pieeju vai no tās izdarītajiem secinājumiem, šīs šaubas vispirms jānoskaidro ar paša eksperta palīdzību.
Īpaši nozīmīga ir Senāta atziņa, ka atsevišķu pretrunu konstatēšana eksperta atzinumā automātiski nenozīmē, ka viss atzinums ir neticams. Vēl jo vairāk – pretrunas par ekspertīzē izmantotās metodes piemērošanu vai interpretāciju nevar tikt novērstas bez speciālo zināšanu nesēja, proti, paša eksperta iesaistes. Tāpēc situācijās, kad rodas šaubas par ekspertīzes metodoloģiju vai tās rezultātā izdarītajiem secinājumiem, ekspertam ir jābūt nopratinātam.
Šis nolēmums vēlreiz apliecina būtisku procesuālu principu – tiesa nevar aprobežoties tikai ar eksperta secinājumu lasīšanu. Tiesai ir jāvērtē arī tas, kādā veidā šie secinājumi iegūti, kāda metode izmantota, vai tā ir piemērota konkrētajai situācijai un vai starp izmantoto metodoloģiju un gala secinājumiem pastāv loģiska un pamatota saikne. Tikai šāda vispusīga pārbaude nodrošina taisnīgu pierādījumu vērtēšanu un likumīga nolēmuma pieņemšanu.
Atziņa praksē: strīdoties par eksperta atzinumu, nepietiek koncentrēties tikai uz secinājumiem. Nereti izšķirošais jautājums ir pati metode – kā tā izmantota, vai tā piemērota konkrētajiem apstākļiem un vai no tās vispār varēja izrietēt eksperta izdarītie secinājumi.
