Jautājums.
Uz līguma pamata (līg.no 01.01.2012-31.12.2012) fiziska persona aizdod naudas līdzekļus 15000 Ls SIA juridiskai personai,skaidrā naudā ,ar iemaksu uzņēmuma kasē pa daļām. Vienā mēnesī kasē iemaksā 10000 Ls, nākamajā mēnesī 5000 Ls. Jautājums sekojošs: Vai uzņēmums ir pārkāpis likuma par Nodokļiem un nodevām 30.pantu? Mūsu skatījumā, nē. Bet Valsts ieņēmuma dienesta darbinieki uzskata, ka ir pārkāpts likums, jo uzskata, ka fiziska persona vienai juridiskai personai skaidrā naudā drīkst aizdot tikai 10000 Ls neatkarīgi no taksācijas perioda.

Valsts ieņēmumu dienests (VID), pamatojoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” uzskata, ka SIA nav ievērojis minētā likuma 30.panta pirmās daļas noteikumus, tādējādi ir saucams pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159.7 panta trešo, daļu, kas nosaka, ka par darījuma veikšanu skaidrā naudā, ja darījuma summa pārsniedz desmittūkstoš latus, izņemot kuģu un gaisakuģu aģentēšanas komercsabiedrību darījumu un starptautisko autopārvadājumu un kravas ekspedīcijas darījumu, – uzliek naudas sodu fiziskajām personām un juridiskajām personām piecpadsmit procentu apmērā no darījuma summas.

Administratīvais sods par šādu pārkāpumu ir ļoti liels, tātad minētajā gadījumā VID darbinieki uzskata, ka sods 15 % apmērā ir aprēķināms no Ls 15 000,00, kas ir Ls 2 250,00. Pilnīgi piekrītu, ka šādi naudas sodi ir neadekvāti lieli, kas var novest SIA pie maksātnespējas.

Pamatā VID savu nostāju pamato sekojoši.

No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas noteikumiem izriet ierobežojums maksātājiem skaidrā naudā veikt darījumus, kuru summa pārsniedz Ls 10 000,00. Saskaņā ar minētā likuma 1.panta 11.punktu darījums ir darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, grozīšanai, turpināšanai vai izbeigšanai.

Civillikuma 1511.pants nosaka, ka līgums ir vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu, bet saskaņā ar šī likuma 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.

VID, izvērtējot minētās tiesību normas, parasti secina, ka SIA noslēdzot aizdevuma līgumu ar fizisku vai citu juridisku personu ir vienojusies nodibināt tiesiskas attiecības ar citu personu par naudas līdzekļu aizdevumu. Kā arī konstatē to, ka SIA šīs tiesiskās attiecības ir nodibinājusi, aizņemoties naudas līdzekļus no kādas fiziskas vai juridiskas personas, vai aizdodot naudas līdzekļus kādai fiziskai vai juridiskai personai.

Bez tam, VID uzskata, ka likumdevēja mērķis ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmās daļas normu, ir bijis ietvert arī tādus darījumus, kur visa samaksa netiek veikta vienlaicīgi, bet vairākos maksājumos, kā arī izslēgt iespēju, ka notiek mākslīga darījuma summas sadalīšana.

Tādējādi, apkopojot visu iepriekš izklāstīto, VID uzskata, ka ir pietiekams pamats personas saukšanai pie administratīvās atbildības, piemērojot nesamērīgi lielus naudas sodus.

Diemžēl šis jautājums ir „sāpīgs” daudziem uzņēmumiem, tiesu prakse nav devusi skaidru atbildi kā būtu pareizāk jārīkojas, tāpēc šajā jautājumā izskan visdažādākie viedokļi. Sniegšu arī savu viedokli šajā jautājumā.

Būtiski norādīt, ka saskaņā ar Civillikuma regulējumu aizdevuma līgums ir reāllīgums, proti, aizdevuma līguma parakstīšana vēl nenosaka un nepierāda aizdevuma attiecību esamību, jo aizdevuma līgums ir spēkā tikai ar brīdi, kad aizdevums ir nodots. Ja nauda nav saņemta, tad aizdevuma nav.

Civillikuma 1865.panta pirmā daļa paredz, ka līgums, kas nav vēl izpildīts ne pilnīgi, ne pa daļai, to atceļot tiek iznīcināts, it kā tā nekad nebūtu bijis. Tas pats noteikums ir spēkā pat tad, kad burtiski ņemot tikai vienam vai otram no dalībniekiem vajadzētu atsvabināties no savas saistības.

Tādējādi uzņēmuma ir jāskatās vai aizdevuma līgums ir izpildīts atbilstoši tajā paredzētajai kārtībai un apjomam, tāpēc VID amatpersonām būtu arī jāskatās vai tas var kalpot par tiesisko pamatojumu, uzņēmumu saucot pie administratīvās atbildības.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmā daļa nosaka, ka nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti, katru mēnesi līdz 15.datumam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā deklarē visus iepriekšējā mēneša laikā savstarpēji skaidrā naudā veiktos darījumus (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās), kuru summa pārsniedz 3000 latu. Nodokļu maksātājiem, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti, nav atļauts veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 10 000 latu (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās).

2007.gada 10.aprīļa Ministru kabineta noteikumu Nr.237 „Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas noteikumi” 1.punkts paredz, ka noteikumi nosaka kārtību, kādā nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti un kuras nav reģistrējušās Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēji (turpmāk – darījuma dalībnieki), katru mēnesi deklarē savstarpējos skaidrā naudā veiktos darījumus.

Saskaņā ar minēto noteikumu 2.punktu, darījuma dalībnieki, ja šajos noteikumos nav noteikts citādi, deklarē visus mēneša laikā savstarpēji skaidrā naudā veiktos darījumus (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek, veicot vienu operāciju vai vairākas operācijas), kuru summa pārsniedz 3000 latu; un 4.punktu darījuma dalībnieki deklarācijā par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem norāda mēneša laikā skaidrā naudā veiktos darījumus.

Minēto tiesību aktu regulējums skaidri un nepārprotami nosaka to personu loku uz kurām šo normu izpildes pienākums attiecas un to tiesisko pienākumu apjomu un veidu, proti, ka juridiskām personām, individuāliem komersantiem, saimnieciskās darbības veicējiem jādeklarē savstarpējie veiktie skaidras naudas darījumi virs Ls 3 000,00 un aizliegts veikt skaidras naudas darījumus virs Ls 10 000,00, proti, abām darījumu pusēm jānodrošina atbilstošas deklarācijas iesniegšanas un šādiem likuma subjektiem aizliegti savstarpēji darījumi virs minētā limita mēneša ietvaros.

Šādu skaidras naudas darījumu veikšanas perioda ierobežojumu nosaka arī LAPK 159.7 pants, proti, minētā panta pirmajā daļā noteikta soda sankcija par skaidras naudas darījumu nedeklarēšanu un tā nepārprotami paredz pārkāpuma izdarīšanas robežas – mēnesis, citēju, par skaidrā naudā veikto darījumu nedeklarēšanu, ja darījumu summa pārsniedz mēnesī trīstūkstoš latus, bet nepārsniedz desmittūkstoš latus, izņemot kuģu un gaisakuģu aģentēšanas komercsabiedrību darījumus un starptautisko autopārvadājumu un kravas ekspedīcijas darījumus, – uzliek naudas sodu fiziskajām personām trīs procentu apmērā no nedeklarētās summas, bet juridiskajām personām — piecu procentu apmērā no nedeklarētās summas. Tātad, ja vienā mēnesī veikts darījums, kas pārsniedz Ls 3 000,00, bet nepārsniedz Ls 10 000,00, tad tas ir jādeklarē, savukārt vienā mēnesī virs Ls 10 000,00 darījumu veikt nedrīkst, un ja to izdara, tad soda sankcija paredzēta šajā pantā tālāk –trešajā daļā.

Atbilstoši tiesību teorijā nostiprinātajām atziņām, tiesību norma piemērojama pilnībā un tā jātulko kontekstā arī ar citām normām, tā, lai tā nezaudētu loģiskumu un būtu faktiski izpildāma.

Iepriekš minētā normu interpretācija ir skaidra un saprotama, turpretī VID paustā nostāja, nosakot aizliegumu veikt skaidras naudas darījumus ar jebkuru personu virs Ls 10 000,00 jebkurā periodā rada būtiskus jautājumus un noved pie zināmas neskaidrības, proti, kā uzņēmumam konstatēt un noteikt vai un kad ar attiecīgo personu ir tiesības veikt skaidras naudas darījumus līdz Ls 10 000,00 atkārtoti (ja aizliegums veikt atsevišķu darījumu ar konkrētu personu līdz Ls 10 000,00 nepastāv), lai VID pārbaudes rezultātā tie netiktu sasummēti un netiktu noteikts administratīvais sods, jo šobrīd VID veicot pārbaudi, analizē skaidras naudas darījumus par periodu – viens gads atpakaļ no tematiskās pārbaudes vai audita uzsākšanas brīža.

Tādējādi, uzskatu, ka tā kā rodas absolūti neloģiska un neizprotama situācija un faktiski nav iespējams noteikt periodu, kurā būtu tiesības veikt atkārtotu skaidras naudas darījumu ar attiecīgo partneri, tad ir pamats uzskatīt, ka VID nepamatoti paplašina likuma „Par nodokļiem un nodevām” 30.panta pirmā daļā ietvertās termiņa robežas – „iepriekšējā mēneša laikā”, līdz divpadsmit mēnešiem. VID nosaka soda sankcijas, bet nesniedz paskaidrojumus kādā veidā nodokļu maksātājam jārīkojas, lai izvairītos no šīs skaidras naudas darījumu veikšanas normas pārkāpuma.

Avots – http://www.ifinanses.lv/