Noteiktu darbību veikšana pati par sevi vēl neapliecina pastāvošās darba tiesiskās attiecības

Izvērtējot dažādus uzņēmumus un fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, savā darba praksē esmu saskārusies ar vairākām problemātiskām situācijām. Neskaitāmi daudz lietu (administratīvās lietas, tematiskās pārbaudes un audits), ko ierosina vai uzsāk Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) amatpersonas, tiesa pārsūdzēšanas procesā atceļ VID pieņemtos lēmumus – nekvalitatīvs un paviršs VID darbinieku darbs vai normāla prakse? Šķiet tam piekritīs uzņēmēji, kuri kaut reizi ir saskārušies ar VID amatpersonu veiktajām pārbaudēm, tādējādi nonākot pie atšķirīga redzējuma kā tulkot likuma normas.

Šī raksta mērķis nav apšaubīt VID darbinieku profesionalitāti, bet gan es vēlētos pievērst uzmanību problēmjautājumiem, kuri diemžēl netiek analizēti un uzņēmējiem nav dots to profesionāls skaidrojums.

Šoreiz savu uzmanību veltīšu jautājumam par VID amatpersonu veiktajām pārbaudēm (tematiskās pārbaudes vai audits), kā rezultātā uzņēmums tiek saukts pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 159.panta, ja pārbaudes gaitā tiek konstatēts, ka uzņēmums ir noslēdzis pilnvarojuma līgumu par kāda konkrēta darba izpildi. Minētais LAPK pants nosaka, ka par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, kā arī par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu (samazināšanu) – uzliek naudas sodu fiziskajām personām no simt līdz divsimt piecdesmit latiem, bet juridiskajām personām — no piecsimt līdz tūkstoš piecsimt latiem. Izsakoties vienkāršākā valodā, ja VID pārbaudē konstatē, ka uzņēmumā strādā kāds darbinieks, ar kuru nav noslēgts darba līgums, tad šis uzņēmums tiek automātiski saukts pie administratīvās atbildības + tiek aprēķināti nodokļi, kas uzņēmumam ir jāsamaksā valsts budžetā. Reizēm šīs summas ir neadekvāti lielas, kā rezultātā mazie uzņēmumi tās nemaz nespēj nomaksāt, kā rezultātā uzņēmums bankrotē un kādas mazpilsētas vai neliela pagasta iedzīvotāji paliek bez darba, un pašvaldība bez nodokļu ieņēmumiem.

Pievēršot uzmanību darba līgumam un tā noslēgšanas priekšnoteikumiem, vēlos sniegt savu juridisko redzējumu. Ja kādā no lietām ir strīds, vai uzņēmējs – pilnvarnieks, nenoslēdzot darba līgumu varēja pilnvarot kādu citu personu savā vārdā veikt zināms darbības, piemēram, apsaimniekot meža īpašumus un nodrošināt meža izstrādi, ir jāizvērtē visi lietā esošie pierādījumi kopsakarā.

Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1 panta pirmā daļa noteic, ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, un ir aprēķinājis vai izmaksājis vai viņam bija jāaprēķina un jāizmaksā darba ņēmējam ienākums, no kura bija jāaprēķina obligātās iemaksas, bet šis ienākums nav uzrādīts grāmatvedības uzskaitē un Valsts ieņēmumu dienestam iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī un no tā nav aprēķinātas obligātās iemaksas, Valsts ieņēmumu dienests piedzen no darba devēja obligātās iemaksas no summas, kas atbilst Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par to vai ja faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt, un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā. Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, uzskatāms, ka persona ir jau nodarbināta trīs mēnešus, ieskaitot to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums atklāts, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt īsāku darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu.

No minētā secināms, ka šī norma neattiecas uz ikvienu darba ņēmēju, kas atbilstoši likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. un 5.pantā noteiktajam ir obligāti sociāli apdrošināma persona, bet tā piemērojama tikai tad, ja persona ir nodarbināta uz darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līguma pamata. Tādējādi, ja VID kādā konkrētā lietā pamatoti piemērojis likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1 panta pirmo daļu, VID ir jāpierāda, ka uzņēmējs (pilnvaras devējs) kā darba devējs ar pilnvarnieku ir nodibinājis tieši darba tiesiskās attiecības.

Mūsu valstī Darba likums nosaka, ka darba tiesiskās attiecības ir attiecības starp darba devēju un darbinieku, kas dibinātas uz darba līguma sakarā ar algota darba veikšanu, ja tā veikšanas laikā darbinieks ir personiski pakļauts darba devējam. Darba likums noteic, ka darba līgums ir slēdzams rakstveidā, taāu darba tiesiskās attiecības rodas un pastāv arī tad, ja slēdzot darba līgumu, rakstveida forma nav ievērota. Darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad darbinieks un darba devējs ir vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī turpmāku pakļaušanos noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.

Tātad, lai strīdus gadījumā secinātu, vai persona ir bijusi nodarbināta uz darba līguma pamata, ir jāiegūst tieši vai netieši pierādījumi tam, ka iespējamā darba devēja un nodarbinātās personas starpā bija panākta vienošanās par iepriekš minētajām darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, tostarp par darba veikšanu par atlīdzību un ka darbs tika veikts tieši darba tiesisko attiecību ietvaros. Darba samaksa ir viena no darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, par ko līdzējiem noteikti jāvienojas, lai uzskatītu, ka ir nodibinātas darba tiesiskās attiecības. Tomēr, lai atzītu, ka ir nodibinātas pilnvarnieku attiecības, nav nepieciešams konstatēt, ka darba samaksa ir noteikti izmaksāta (saņemta). Ir jākonstatē, ka puses, slēdzot līgumu, ir vienojušās par darba samaksu, proti, par atlīdzības attiecību dibināšanu sakarā ar darba veikšanu. Tas izriet gan no darba līguma regulējuma, gan no likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1 pantā noteiktā.

Strādājot ar dažādiem uzņēmumiem, kuros VID ir veicis pārbaudes, esmu secinājusi sekojošo. VID pamato savas aizdomas ar to, ka nodokļu maksātāji (uzņēmumi) noteiktā laika posmā bez darba līguma nodarbina kādas personas, kuras ilgstoši un sistemātiski tika nodarbinātas uzņēmumā, jo uzņēmuma vārdā veic konkrētas darbības tās saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī savā darbībā uzņēmuma labā ir pakļāvušies uzņēmuma amatpersonas norādījumiem. Noteikti vēlētos atzīmēt, ka šādu darbību konstatēšana var būt par pamatu pieņēmuma izteikšanai, bet pašas darba attiecības ir jāpierāda. Visbiežāk VID to nepierāda, uzskatot, ka darba tiesisko attiecību atzīšanai pietiek ar to, ka tiek konstatētas veiktās darbības, līdz ar to citu apstākļu konstatēšana, tostarp arī atlīdzības konstatēšana, nav nepieciešama. Savukārt, ja par pilnvarās noteikto darbību izpildi nav bijusi nolīgta un nav maksāta atlīdzība, neliecina par darba tiesisko attiecību pastāvēšanu starp pilnvaras devēju un pilnvarnieku.

Tādējādi, apkopojot īsumā izklāstītos faktu, minētajā gadījumā VID nav tiesiska pamata saukt uzņēmumu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 159.pantu.

Diemžēl uzņēmējiem nezinot savas likumīgās tiesības, nevēlēšanās pretoties pastāvošajām VID noskaņām, vairo to amatpersonu pārliecību rīkoties vienkārši un primitīvi uzliekot sodus, nevis iedziļināties lietas būtībā. Atcerēsimies, ka dzīvojam tiesiskā valstī un mums ir vienādas tiesības uz likuma izpratni. Es iesaku Jums būt drošiem un pārliecinātiem, lai VID nerastos pārspēks pār Jums ar savu nodokļu cirpšanas plānu.

Avots: www.ifinanses.lv