Esmu specializējusies tiesvedībās un savā advokātes praksē ne reizi vien esmu pārstāvējusi klientus sarežģītās nodokļu strīdu lietās, kurās iesaistīts gan Valsts ieņēmumu dienests (VID), gan tiesu sistēma. Pieredze rāda, ka pieejas šādu lietu izskatīšanā ir ļoti atšķirīgas – dažkārt ļoti profesionālas un rūpīgas, bet citkārt diemžēl virspusējas un formālas.
Tieši tāpēc es vēlos pievērst sabiedrības uzmanību kādai konkrētai situācijai, kura, manuprāt, pārkāpj taisnīguma robežas. Šajā lietā VID centās aprēķināt nodokļus, balstoties vienīgi uz digitālās platformas datiem, ignorējot faktiskos finanšu dokumentus, uzņēmuma grāmatvedības uzskaiti un uzņēmuma struktūras maiņas faktus.
Tiesai nācās atgādināt, ka platformu dati nav juridiski saistošs pierādījums par faktiski gūto ienākumu, īpaši, ja maksājumi veikti skaidrā naudā, ārpus platformas uzskaites vai pēc cita – piemēram, skaitītāja – aprēķina. Šī tiesas nostāja ir ne tikai juridiski pamatota, bet arī nozīmīga visai taksometru un platformu ekonomikas nozarei Latvijā.
Tāpēc vēlos padalīties ar dažām būtiskām atziņām no šī sprieduma, kuras, manuprāt, ir svarīgas zināt ikvienam uzņēmējam, grāmatvedim, konsultantam un arī likumdevējiem, kuri veido politiku digitālajā un pakalpojumu ekonomikā.
Šis spriedums ir nozīmīgs atgādinājums par pierādījumu nozīmi un parāda, ka ne vienmēr digitālās platformas dati atbilst realitātei.
Svarīgākās atziņas šajā spriedumā:
