Tiesa jau atkārtoti vienā un tajā pašā lietā norāda uz Valsts policijas būtiskiem pārkāpumiem, pieņemot lēmumu par rīcību ar izņemto automašīnu.

Šis, mūsu advokātu biroja viedoklis, izvērtējot Valsts policijas 2026. gada 6. janvāra lēmuma par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem tiesiskumu, kā arī izmeklēšanas tiesneses 2026.gada 16.februāra lēmumā ietvertos apsvērumus. Izvērtējot minēto nolēmumu saturu un tiesisko regulējumu, secināms, ka Valsts policijas lēmums pamatoti atkārtoti atzīts par prettiesisku un atcelts.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 318. un 320. antu procesa virzītājam ir pienākums pieņemt motivētu nolēmumu, kurā skaidri atspoguļota faktisko apstākļu analīze un piemērojamo tiesību normu izvērtējums. Motivācijai jābūt tādai, kas ļauj nolēmuma adresātam izsekot amatpersonas domāšanas gaitai, saprast secinājumu loģisko pamatojumu un efektīvi izmantot pārsūdzības tiesības. Tiesas lēmumā konstatēts, ka apstrīdētajā nolēmumā šāds pienākums nav izpildīts – tajā nav veikta pilnvērtīga kriminālprocesā iegūto ziņu analīze, nav pamatota tiesību normu piemērošana un nav nodrošināta secinājumu izsekojamība. Šāds motivācijas trūkums neatbilst ne Kriminālprocesa likuma prasībām, ne Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu procesu.

Tāpat konstatēts būtisks tiesiskā regulējuma piemērošanas trūkums. Lēmumā vienlaikus tiek piemērotas normas, kas attiecas gan uz arestēto mantu (Kriminālprocesa likuma 365. pants), gan uz lietiskajiem pierādījumiem (Kriminālprocesa likuma 239. pants), taču nav skaidri noteikts transportlīdzekļa procesuālais statuss un nav izskaidrota šo normu savstarpējā attiecināmība. Šāda atšķirīgu tiesisko režīmu sajaukšana rada juridisku nenoteiktību un neatbilst tiesiskās noteiktības principam, jo arestētās mantas un lietisko pierādījumu procesuālais regulējums atšķiras gan pēc piemērošanas pamata, gan pēc seku rakstura.

Nozīmīgs pārkāpums konstatēts arī samērīguma principa ievērošanā. Kriminālprocesa likuma 12.pants nosaka, ka kriminālprocesā nepieļaujama nesamērīga iejaukšanās personas tiesībās. Lēmumā nav izvērtēta iespēja piemērot mazāk ierobežojošu līdzekli, proti, nodot transportlīdzekli atbildīgā glabāšanā tā īpašniekam, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 365.pants. Nav analizēti konkrēti riski mantas saglabāšanai, nav vērtēta īpašnieka rīcība un nav pamatots, kāpēc saudzējošāks risinājums nebūtu piemērojams .

            Samērīguma izvērtējuma neesamība norāda uz nepietiekamu pamattiesību ierobežojuma analīzi un padara mantas realizāciju par nepamatotu.

Papildus tam lēmumā kā viens no realizācijas pamatiem norādītas transportlīdzekļa glabāšanas izmaksas, kas sastāda  nedaudz virs 600 eiro, salīdzinājumā ar tā tirgus vērtību tuvu 20’000,00 eiro, tomēr nav veikta šo summu proporcionalitātes analīze.

 Nav izvērtēts, vai šādas izmaksas objektīvi rada nesamērīgu slogu valstij, nav analizēta izmeklēšanas gaitas ietekme uz mantas vērtību un nav pierādīts, ka realizācija būtu vienīgais leģitīmais risinājums. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1025 mantas realizācijai jābūt pienācīgi pamatotai ar konkrētiem un individuāli konstatētiem apstākļiem, kas šajā gadījumā nav atspoguļoti.

Tiesa norādījusi arī uz procesuālās izsekojamības trūkumu – lēmumā nav skaidri atspoguļota sasaite starp transportlīdzekļa izņemšanu, aresta uzlikšanu un tā turpmāko procesuālo statusu kriminālprocesā . Šāda nepilnīga procesuālo darbību atspoguļošana liedz pārliecināties par procesuālās kārtības ievērošanu un apgrūtina nolēmuma tiesiskuma kontroli.

Kopsavelkot minēto, secināms, ka Valsts policijas 2026. gada 6. janvāra lēmums neatbilda motivēta nolēmuma prasībām, tajā tika nekonsekventi piemērots atšķirīgs tiesiskais regulējums, netika veikts pienācīgs samērīguma izvērtējums un netika pamatota mantas realizācijas nepieciešamība. Minētie trūkumi būtiski aizskar personas tiesības uz taisnīgu procesu un īpašuma neaizskaramību, tādēļ izmeklēšanas tiesneses lēmums par šā nolēmuma atcelšanu ir tiesiski pamatots.